Sarkanbaltsarkanā karoga stāsts no Skrindu dzimtas muzeja krājuma

KAUNĒTĪS

NU SOVA TĀVA

UN MÕTES VOLŪDAS,

KAUNĒTĪS

NU SOVA VÕRDA UN DZIMTENES,

TYS IR NAPĪDŪDAMS GRĀKS.

   (Kazimirs Skrinda)

 

 

 20.gs. sākumā dzīvojot un mācoties Šveicē, Antonam Skrindam radās Rēzeknes kongresa ideja: Latgales kulturālā un garīgā autonomija Latvijas valstī. Arī brāļu Skrindu domubiedrs F.Trasuns Baltijas izdevumos pirms 1917.gada publicēja dažādus rakstus par atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējo Latvijas teritoriju. 1917.g. izvērtās plašas diskusijas par avīzē ‘’Drywa’’ (red. K.Skrinda) publicēto K.Skrindas viedokli rakstā ‘’Kūpā wai sewim’’ par Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas valsts novadiem (Kurzemi un Vidzemi), izvirzot lakonisku un īsu formulējumu: ‘’ Tad na sewim, bet kūpā, lai pastōvētu sewim’’. (‘’Drywa’’, 22.03.1917.) Kongress notika 1917.gada 26. un 27.aprīlī Rēzeknē. Pateicoties tajā pieņemtajiem lēmumiem var uzskatīt, ka tika kārts šūpulis Latvijas valsts dibināšanai 1918.gada 18.novembrī.

  Vaboles pagasts 20.gs.  90.gadu beigās, toreizējā Daugavpils rajonā bija kā viens no pirmajiem pagastiem, kurā Latvijas Tautas frontes (LTF) darbības laikā mastā tika pacelts Latvijas valsts simbols – sarkanbaltsarkanais  karogs.

   Skrindu dzimtas muzejs, tuvojoties valsts svētkiem, piedāvā ieskatīties Latvijas karoga stāstā no Skrindu dzimtas muzeja krājuma.

 

‘’ 1988.gada 1.maijā pie mūsu skolas (Vaboles vidusskolas) tur, kur tagad ir trīs puķu dobes, naktī, karodziņi, kas bija  sasprausti visur  kā parasti padomju laikos uz 1.septembri, daži no tiem tika pārveidoti par Latvijas sarkanbaltsarkanajiem karodziņiem. Šie karogi nebija izgatavoti tāda formātā kā tie saspraustie sarkanie PSRS karodziņi, bet tādā lupatiņu imitācijā – sarkans balts sarkans ‘’, videodokumentālajā filmā (operators G.Kaminskis) ‘’Atcerēties, lai neaizmirstu’’ stāsta Vaboles vidusskolas direktore E.Skrupska, kura 20.gs. 80.tajos gados bija LTF Vaboles nodaļas biedre. Elita stāsta, ka visās LTF aktivitātēs iesaistījušies ne vien jaunie, drosmīgākie skolotāji, bet gan arī citi skolas pedagogi, kuriem jau bijis gana liels darba stāžs.  Kā viena no svarīgākajām aktivitātēm LTF Vaboles nodaļas sarakstā ir minama Latvijas valsts karoga svinīga pacelšana laukumā pie Skrindu dzimtas muzeja (bijusī Vaboles ciema padomes ēka). Brīvajā, ar zāli apaugušajā laukumā, ir bijis karoga masts, kurā tad arī tika pacelts Latvijas valsts karogs. Kā atceras Vaboles vidusskolas direktore E.Skrupska, tad arī šis notikums ir bijis gana interesants un spilgtu emociju bagāts: ‘’Viss šim pasākumam bija sagatavots – kā mēs nesīsim, kas nesīs, kas runās, pilnīgi viss kā šis karogs tiks godināts. Deputātu padomes priekšsēdētājs N.Čalenko kungs arī mūs ļoti atbalstīja, par ko mēs ļoti priecājāmies, jo viņš pēc tautības nav latvietis. Bet viņš iesaistījās un mūs atbalstīja. Arī viņam lika domāt, ka vai mēs pēc tam varēsim palikt strādāt, ja šāds notikums notiks. Viņš atbildēja – man vienalga, pat, ja mani atlaidīs no darba, es neiebildīšu un šis pasākums notiks. Un šis pasākums patiešām notika un karogs pie mums plīvoja.’’

  Jāsaka, ka padomju laikos tika liegts izmantot brīvās Latvijas valsts simbolu – karogu. Pastāvoša vara nedrīkstēja pieļaut tālāku tautas sociālās atmiņas nodošanu. Tomēr neskatoties ne uz ko, sarkanbaltsarkanais karogs latvietim bija klātesošs visu padomju okupācijas laiku. 20.gs. 80.gadu  otrajā pusē sarkanbaltsarkanā karoga publiska parādīšanās pakāpeniski kļuva par  neatņemamu dažādu vēsturisku datumu centrālo un emocionālo akcentu. Daudzi sabiedrības pārstāvji nosodīja (bet bija arī tādi, kuri atbalstīja) Latvijas ‘’vecā’’ karoga izcelšanu dienasgaismā.  “Uzskatām, ka sarkan-balt-sarkanās krāsas var uzskatīt par latviešu nacionālajām krāsām, kam ir pietiekams vēsturisks pamatojums – apraksts atskaņu hronikā (1215.–1229.). Atgādināsim, ka daudzu valstu nacionālo karogu apraksti balstās tikai uz leģendāriem notikumiem, turpretī apraksts atskaņu hronikā attiecas uz konkrētu gadu – 1279., konkrētu notikumu un sniedz samērā precīzu karoga aprakstu. Šāds gadījums ir rets, un ir pareizi uzskatīt latviešu karogu par vienu no senākajiem Eiropā. Sarkanās un baltās krāsas salikums raksturīgs daudzām Eiropas tautām, īpaši rietumslāviem,” pauž LPSR vēstures muzeja pārstāvji (https://lvportals.lv/norises/291776-latvijas-karogs-cauri-okupacijas-gadiem-2017)

N.Čalenko savu drosmi atļaut Vabolē pacelt mastā sarkanbaltsarkano karogu komentē sekojoši: ‘’Ļoti labi sapratu to, ka man tā dzīve kas nāk priekšā…(klusums)  Es jutu, ka Padomju Savienība neizturēs šo spiedienu un, protams, ka Latvija atgriezīsies līdz savai neatkarībai. Un tikai tā es domāju… Protams, tā bija sava veida spēle. Ne visi bija tik drosmīgi.’’

Vaboles LTF Latvijas  valsts karogu ir darinājusi  Vaboles pagasta iedzīvotāja Irēna Žukovska. Kā stāsta Irēna, tad mājās viņai bija saglabājies no meitas Jaunā gada ķiršu kostīma svārkiem sarkans atlasa audums, kurš tika izmantots karoga pašūšanai.  Arī baltais atlasa audums sievietei bijis mājās, skapī nolikts. Tā kā vabolieši zinājuši, ka sieviete ir čakla šuvēja, lūguši Irēnai sašūt Latvijas valsts karogu. Tā nu no šiem atlasa auduma gabaliem I.Žukovska to ir pašuvusi. Pati Irēna par karogu saka: ‘’Tas karoga materiāls ir labs, izturīgs. Pusvilna.’’

Skrindu dzimtas muzeja krājumā glabājas I. Žukovskas darinātais Latvijas valsts karogs (muzejam dāvinājis J.Ragelis) , ka arī LTF Līksnas nodaļas Latvijas valsts karogs, kuru pašuvusi Veronika Kokina (muzejam dāvinājis A.Ratnieks.).

 

Skrindu dzimtas muzeja saime sveic Latvijas Republikas proklamēšanas 103.gadadienā! Novēlam veselību un Latvijas tautas pašapzinību ikdienas darbos un domās!

,,KAD PI TAUTAS IR PAŠAPZINIBA, PAŠDARBĪBA, TAD JEJ, UZVARADAMA WYSAIDUS GRYUTUMUS UN ŠĶĒRSLIUS, SPES OGROK VAI WELIOK IZTAISIT SOWU DZEIWI TAI, KAI GRIBĒS…”

(K. Skrinda)