Šogad aprit 80 gadi kopš Padomju Savienība pēc Latvijas okupācijas realizēja pirmo, vienu no lielākajām masu deportācijām – 1941.gada 14.jūnijā tika izvesti uz Sibīriju vairāk kā 15 000 Latvijas pilsoņu.
Arī no Vaboles pagasta tika izvesti vairāki iedzīvotāji ar ģimenēm – Berta Dziļuma, Augusts Dziļums, Antons Skrinda, Ģertrūde Skrinda, Lidija Skrinda, Marija Skrinda,Marija Skrinda, Silva Veronika Skrinda, Aloizs Vaivods.
Padomju vara nesaudzēja arī Vaboles vidusskolas pārzini A.Rubeni ar ģimeni – sievu Vandu un 3 mazgadīgiem bērniem. Antona Rubeņa mazmeita Anete, Teodora Rubeņa meita, atceras savu vecvecāku un vecāko stāstīto par šo laiku: ”Mani vecvecāki – Antons un Vanda Olimpija Rubeņi kopā ar bērniem tika izvesti uz Sibīriju 1941.gada 14.jūnijā. (..) Tēvu uzreiz, tepat Latvijā nošķīra no ģimenes, vecāmāte ar bērniem tika izvesta atsevišķi. Manam tēvam, kad viņu izveda, bija 3 gadi, tos notikumus, ceļu uz Sibīriju un dzīvi tur viņš atcerējās ļoti spilgti visu mūžu. Gan to, kā viņš raudāja, kad veda prom tēvu gan to, kā viņus veda uz Sibīriju. (..)
Par vecotēvu neko daudz nevaru pateikt, ziņas ir ļoti skopas, bet cik zinu, viņu nenošāva, bet viņš gāja bojā no šausmīgiem dzīves apstākļiem. Mana mamma ir pētījusi viņu represēto lietas, aprunāšos ar viņu un informēšu Jūs sīkāk. Zinu, ka viņu kaimiņš nosūdzēja, ka mana vecāmāte un vecaistēvs bijuši aizsargu organizācijā, viņiem ir liels ābeļdārzs, tātad buržuji. Antona māte, kad uzzināja, ka Antons ar ģimeni ir izvesti, pārdzīvoja insultu un tā arī palika paralizēta, jo nevarēja pārdzīvot notikušo.
Tēvs stāstīja, ka ēst Sibīrijā viņiem nebija nekā, ēda gan koku lapas, gan kartupeļu mizas, ko izmeta vietējie. Ja gribējās ēst, mamma sūtīja gulēt. Kad viņiem piešķīra mazu zemes pleķīti, kartupeļu vietā mana oma stādīja izdīgušo kartupeļu asnus, jo kartupeļus atļauties stādīt nevarēja. Drēbes mazgāja urīnā un pati faktiski dzīvoja pusbadā, visu pietaupot saviem bērniem.”
