Pirmās masveida deportācijas Latvijas teritorijā notika jau 1941.gada jūnijā, kad tika aizturēts un izvests vairāk nekā 15 400 PSRS okupētās Latvijas civiliedzīvotāju uz NKVD koncentrācijas nometnēm vai mūža izsūtīšanu attālos PSRS apvidos. Kopumā, pamatojoties uz VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maija lēmumu Nr.1299-526ss, 1941. gadā deportēja 0,78% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Represēts un izsūtīts uz tālo Sibīriju 1941. gadā no Kalupes pagasta ‘’Borovkas’’ sādžas tika arī Vaboles 6-klasīgās pamatskolas (tag. Vaboles vidusskolas) pārzinis Antons Rubenis kopā ar sievu Vandu un viņu 3 bērniem.
A.Rubenis dzimis 1899. gada 27. janvārī Aizkalnes pagastā. Pēc tautības būdams latvietis, Rubenis allaž jutis lojalitāti pret Latvijas valsti. A.Rubenim bijusi sava veida misijas apziņa un patika pret pedagoga darbu, līdz ar to, pēc pilsētas skolas beigšanas, nolicis pārbaudījumus ģimnāzijas kursa apmērā tādos priekšmetos kā ģeogrāfijā, kosmogrāfijā, ģeoloģijā un matemātikā, iestājās skolotāju sagatavošanas kursos. Pēc skolotāju sagatavošanas kursu pabeigšanas no 1921.gada līdz 1941.gadam vadījis Vaboles 6-klasīgo pamatskolu. Skolu Rubenis vadījis pārliecinoši, stingri, bet arī ar cieņu pret saviem kolēģiem un izglītojamajiem.
Skolas absolvente G.Skrinda, skolas pārzini A.Rubeni atceras kā ļoti stingru un kārtību mīlošu cilvēku. ‘’Skolēnus par viņu pārkāpumiem sodīja ļoti bargi. Tos, kuri ‘’vizinājās’’ pa margām, viņš sodīja ar nostādīšanu sporta zālē uz ceļiem uz neierobežotu laiku. Skolēns drīkstēja piecelties tikai ar viņa atļauju’’, strikto skolas pārzini Rubeni atceras absolvente.
Vaboles skolā bieži mainījās skolotāji, tomēr A.Rubenis palika uzticīgs savam novadam un pagastam, kurā atradās viņa vadītā skola un deva ieguldījumu pagasta bērnu izglītošanā. Skolas absolventi bieži vien skolas pārzini atminas kā prasīgu, godīgu, gudru un cienījamu cilvēku. A.Rubenis mācējis savos skolēnos attīstīt prasmi mīlēt savu dzimto vietu un kopt tās tradīcijas, kas nav mazsvarīgs faktors cilvēka kā individualitātes un personības attīstībā.
Skolas absolvente A.Skuķe atceras:’’ Pretī vecajai sporta zālei pie sienas karājās Ulmaņa portrets. Savukārt blakus durvīm atradās krucifikss, katru rītu 1.-6.klašu skolēni pulcējās uz rīta lūgšanu. (..) Beigās mēs dziedājām ‘’Ved myus pi Dīva’’ un ‘’Jezus Sirds, Tev vālam tū’’. Tas liek secināt to, ka A.Rubenis, esot skolas pārzinis, cienīja tā laika pastāvošo varu, bet neliedza arī savas skolas bērniem cienīt un godāt katoliskās tradīcijas un dzimto latgaliešu valodu.
A.Rubenis baudīja ne vien skolas bērnu, bet arī savu kolēģu un vietējo iedzīvotāju cieņu un simpātijas. Antons bieži vien kopā ar domubiedriem svētdienās, pie skolas esošajā lapenē, sniedza vijoļu koncertu. Skolas absolvente A.Kudeiko atceras: ‘’Sirsniņa pukstēja, jo tā bija manas dzīves pirmā skolas diena, bet bailes nejutu, jo skolas direktors Antons Rubenis bija pazīstams. Kopā ar tēvu un vēl pāris skolotājiem svētdienās sniedza vijoļu koncertu skolas lapenē, bet mēs ar māti lejā, muižas dārzā, sēdējām un klausījāmies brīnišķīgo mūziku!’’
Pamatojoties uz Likuma par Latvijas profesiju kameru 7. pantu, 1939.gadā A.Rubenis tika iecelts par Latvijas profesiju kameras locekli. Tirdzniecības un rūpniecības kamera bija 1934. gada 21. decembrī ar Ulmaņa valdības likumu izveidota organizācija, kas no 1935. gada 1. janvāra darbojās Finanšu ministrijas pakļautībā. Kameras sākotnējais uzdevums bija pārstāvēt un veicināt tirdzniecības un rūpniecības attīstību valstī. Tā pārstāvēja tirdzniecības un rūpniecības intereses valsts iestādēs, pētīja ekonomisko situāciju, izstrādāja un apsprieda ierosinājumus ekonomikas veicināšanai, deva atsauksmes par likumu, rīkojumu un saistošo noteikumu piemērotību, apkaroja spekulāciju utt. Mūsdienās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera ir nevalstiska, politiski neitrāla, brīvprātīga Latvijas uzņēmumu organizācija, kuras mērķis ir veidot uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, apzinot un aizstāvot Latvijas uzņēmumu saimnieciskās intereses un realizējot uzņēmējdarbību veicinošus projektus.
Lai kā arī A.Rubenis mīlēja savu darbu un priecājās par tā augļiem, tomēr lielākā mūža mīlestība viņam bija sieva Vanda Rubene un viņu trīs bērni – divi dēli Romualds un Teodors un meita Olimpija. V.Rubene pēc tautības bija latviete. Vanda bija beigusi 7-klasīgo ģimnāziju, nolikusi pārbaudījumus ģimnāzijas kursa apmērā latviešu valodā un Latvijas vēsturē. Pabeigusi sekmīgi arī skolotāju sagatavošanas kursus. Kopš 1924.gada Vanda strādājusi par skolotāju Vaboles 6-klasīgajā pamatskolā, kur Antons arī noskatījis savu topošo sievu un bērnu māti. Kā atceras skolas absolvente un Vaboles pagasta bijusī iedzīvotāja A.Kudeiko, Antona un Vandas Rubeņu dēls Romualds bijis visu skolas meiteņu elks. No pārējiem lauku bērniem Romualds atšķīries ar to, ka viņš bija labāk ģērbts nekā pārējie tā laika vietējie bērni. Vecāki tērpuši dēlu pelēkās, īsās biksēs, baltās zeķēs ar pušķiem virs celīšiem, mugurā tam bijis balts krekls un ap kaklu apsieta tautiska prievīte, galvā – mazpulku cepure.
Diemžēl, laimīgo ikdienu un ģimenes dzīves idilli mierīgajā Vaboles muižas teritorijā 1941.gadā izjauca pirmā masveida izsūtīšana. Skolotājs un kultūras darbinieks Pēteris Zariņš šo laiku atceras kā trauksmes un neziņas pilnu: ‘’ Arī Vabolē ir notikusi politisko šķēpu laušana. Tur notika boļševiku aktīvistu sapulces, kā arī apcietinājumi un aresti. 1941.gadā kāds no iedzīvotājiem it kā atbrīvots, palaists iet, bet tad tam no mugurpuses tika izšauts… No Vaboles skolas, kad tika atvērti ‘’Golgāta’’ vārti, tika izvesti trīs skolotāji, no tiem – arī skolas pārzinis ar ģimeni.’’ 1941.gada 14.jūnijā Rubeņu ģimene ar trim maziem bērniem tiek izsūtīta uz Kirovas apgabalu Vjatlagu, kur skolas pārzinis 1942.gadā tika nežēlīgi nošauts. Kad pēc Latvijā palikušo izsūtīto bērnu radinieku lūguma LPSR Izglītības ministrija 1946. un 1947. gadā organizēja latviešu bērnu bāreņu un pusbāreņu reevakuāciju no specnometinājuma vietām Sibīrijā, tad arī mazajam Romualdam Rubenim ar māsu izdevās atgriezties atpakaļ uz Latviju. 1946. gadā 12 reisos izdevās atvest uz Latviju vairāk nekā 1300 bērnu. Viņi tika nodoti audzināšanā radinieku ģimenēs vai Latvijas bērnu namos. Diemžēl, Rubeņu bērnu tālākais liktenis nav zināms.
1950.gadā, pieminot izsūtītots skolotājus Rubeņus un skolotāju A.Vaivodu, skolas dārzā skolēni iestādīja dzīvības kokus.
Pašaizliedzīgs, mīlestības un cieņas pilns ir bijis skolotāja un Vaboles skolas pārziņa A.Rubeņa dzīves ceļš. Šodien, atskatoties uz skolas pārziņa paveikto skolas un skolēnu labā, var teikt – Skolotāj, paldies Jums!
